Mans vārds ir Andra.  

Pirmo trauku es uztaisīju bērnībā, laukos, no dīķmalā esošiem māliem. Vienatnē. Pie dīķa, kur aug bērzu birzs.
Pirmais trauks nav saglabājies, bet es to ļoti labi atceros. Trauks stilistiski daudz neatšķīrās no manis gatavotiem traukiem šodien. Un, tas ir interesanti, jo.
Skolas laikā neilgi apmeklēju keramikas nodarbības. Man šķita, ka man nekas nesanāk uz pārējo dalībnieku fona. Likās, ka man sanāk visšķībāk un visvienkāršāk. Tajā brīdī es nezināju, ka tas ir veids, kādā es vislabāk izpaužos caur mālu - šķībās līnijās un neregulārās formās.
Ritot dzīvei uz priekšu, aizmirsās par keramiku, līdz kādā 2013. gada pavasara dienā manī pēkšņi radās nojausma par dzīvi, kādu patiešām vēlos dzīvot, un nāca apjausma, ka vēlos darboties ar keramiku.
Aizgāju no darba Rīgā. Atgriezos dzīvot Brocēnos. Satiku savu pirmo skolotāju, kura man parādīja svēpēto keramiku un tās pamatus. Tobrīd sapratu, ka melnā keramika ir tā, kura visvairāk atbilst manai būtībai – vienkārša un dabiska.
Lēnām, bet patīkami viss sakrita man vēlamajā virzienā, un es patiešām esmu laimīga, ka ir cilvēki, kuri novērtē to, ko radu. Tas dod vieglumu turpināt.
Ja man kāds bērnībā, tur dīķmalā pie bērzu birzs toreiz būtu teicis, ka šis ir īpašs mirklis un ceļazīme manai dzīvei, es būtu aiztaupījusi daudz šaubu un mokošu domu par savas sirdslietas atrašanu.
Bet esmu pateicīga, ka viss ir tieši tā, kā tas ir.
Man ir sajūta, ka caur radītajiem traukiem es pasaulei varu dod vairāk gaišuma, jā, pat tad, ja trauki ir melni.
Paldies.

0
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .